Saule patiesībā nemaz nedeg. Saulē notiekošie procesi būtiski atšķiras no tā degšanas procesa, kas norisinās, piemēram, ugunskurā. Parasta degšana te, uz zemes, ir ķīmisks process, kurā skābeklis reaģē ar kādu citu vielu, piemēram, malkā esošo oglekli. Turpretī Saule nevar degt 2 iemeslu dēļ. Pirmkārt, Saule satur ļoti maz degšanai nepieciešamā skābekļa, un , otrkārt, neviena ķīmiskā reakcija nevarētu nodrošināt Saulei tik daudz enerģijas, lai pietiktu ilgāk par dažiem tūkstošiem gadu. Tas ir klajā pretrunā ar ģeologu uzskatu, ka Zeme ir4,6 miljardus gadu veca.
Taču pirms 100 gadiem mums nebija zināmi citi procesi, un fiziķi mēģināja apreiķināt visefektīgāko iespējamo ķīmisko sadegšanu. Viņi nezināja Saules ķīmisko sastāvu, tāpēc iztēlojās, ka to veido skābeklis un ogleklis. Bet pat šāds milzu sārts varētu degt tikai apmēram 1600 gadu. Zinātnieki pārbaudīja arī citas idejas, piemēram, to, ka rodas karstums, uz Saules nokrītos neskaitāmiem meteorītiem. Tomēr iegūtais Saules vecums nesaskanēja ar tālaika priekšstatiem par zemes vecumu.
Problēma palika neatrisināta līdz 20. gadsimtā fiziķi izpētīja kodolsintēzi, proti, to, ka enerģija var rasties, saplūstot ūdeņraža atomu kodoliem, kas pārvēršas par hēliju. Izrādījās, tas ir mīklas atminējums. 1939. gadā tika iegūtas pirmās precīzās Saules ķīmiskā sastāva analīzes. Tās atklāja, ka Saule ir liela gāzu lode, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija. Turklāt, pēc fiziķa Hansa Bētes apreiķiniem, saules kodolsintēzes enerģijas tās pastāvēsānai pietiek aptuveni 10 miljardiem gadu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru