2. Piri Reissa karte. Šis ir viens no mīklainākajiem atradumiem. Topkapi pils ir vēsturiska konstrukcija, kas atrodas Stambulā. 1929. gadā šī pils tika izveidota kā muzejs. Restaurējot šo pili, tika atrasti daudzi artefakti. Tūlītēja uzmanība tika pievērsta Piri Reissa kartei, kas ir viena no pirmajām Amerikas kartēm un vienīgā tā laika karte, kas apbrīnojami precīzi atveido attiecību starp Dienvidameriku un Āfriku, kuras novirze ir tikai pus grāds. Mape ir zīmēta uz gazeles ādas un to zīmēja Osmaņu-Turku admirālis un kartogrāfs Piri Reiss, 1513.gadā. Līdz mūsdienām izdzīvojusi ir tikai puse no šīs kartes, kurā ir attēloti Rietumeiropas, Ziemeļāfrikas, Brazīlijas un dažādu citu Atlantijas salu krasti. Azoru, Kanāriju un Antiļu salas ir atveidotas kā mītiskas. Mulsinošs aspekts ir tas, ka uz tā attēlotās Dienvidamerikas krasta kontūra ir neticami precīzi atveidota - gandrīz vai tik pat labi, kā tā izskatās no kosmosa. Bet tas vēl nav viss. Šo karti apbrīnojamu padara tas, ka iespējams, tajā ir atveidota arī daļa no Antarktīdas kontūras. Kas tur tik ļoti īpašs? Kontūra ir atveidota tieši tā, kā tā izskatās zem pāri kilometram biezās ledus kārtas, ko var konstatēt tikai ar mūsdienīgu tehnoloģiju. Tas liek lauzīt galvas zinātniekiem ne pa jokam, jo ir pieņemts, ka cilvēki pirmo reizi Antarktīdas tuvumā nokļuva tikai 1820.gadā. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis agrākajiem jūrasbraucējiem. Līdz 1950.gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta vēl nebija izpētīta. Tas liek domāt, ka zināšanas par šo kontūru tika atklātas tad, kad Antarktīdu vēl neklāja ledus - vairākus miljonus gadu atpakaļ, kad tā bija savienota ar Dienvidameriku. Ļoti dīvains aspekts ir arī tas, ka kartē ir atzīmēti kalni un upju ielejas, ko var izpētīt tikai no lidojuma gaisā . Visticamākais, ka admirālis Reiss nav pats pilnībā sastādījis šo karti, bet gan to pārzīmējis, aizgūstot zināšanas no ,iespējams, 20 dažādām kartēm. Paliek neatrisināti jautājumi - kur viņš ņēma šīs kartes, kurš veidoja šīs kartes un kad īsti šīs kartes ir tapušas? Karte šobrīd nav pieejama publiskai apskatei.
3. Ziemeļamerikas giganti. Pēdējos gadsimtos, Ziemeļamerikā ir atklāti daudzi dīvaini arheoloģiski atklājumi. Šis stāsts ir par gigantisku cilvēku mirstīgajām atliekām. Pastāv daudzi dokumenti, par to, ka šādi atradumi eksistē. Par gigantiem tiek dēvēti cilvēki, kas ir no 2.15m, līdz 3.65m gari. 1833. gadā, karavīri, rokot bedri, lai varētu uzbūvēt šaujampulvera noliktavu kādā Kalifornijas rančo, uzdūrās 12 pēdas (3.65m) garam cilvēka skeletam. Eksemplāra zobi bija 2 rindās un tam apkārt tika atrasti akmens cirvji, izgrebtas čaumalas un porfīra bloki ar neizprotamiem simboliem. 1856. gadā tika atrasts vēl kāds gigants, šoreiz 3.30m garu, kuru atrada strādnieki, kas tobrīd ara kādu vīnogu plantāciju Rietumvirdžīnijā. 1895. gadā kādā Ohaio štata kapukalnā tika atrasti ap 20 tāda veida skeletiem. Tie tika atrasti sēdošā pozā ar seju pret austrumiem. Žoklis un zobi viņiem bija 2 reizes lielāki, nekā mūsdienu cilvēkiem. 1928. gadā kāds fermeris Luiziānas štatā, rokot bedri, lai apraktu vecus krāmus, uzdūrās 3.05m garam skeletam. Saraksts ar šiem atklājumiem ir tikpat plašs, cik uzskati par to celšanos - sākot no saskvačiem, beidzot ar citplanētiešiem. Citi uzskata, ka šī ir kāda sena gigantisku cilvēku rase. 1947. gadā, kādā Nevadas štata avīzē tika publicēts kāds raksts ar nosaukumu "Atlantīda Kolorado tuksneša upes ielejā". Šajā rakstā tika aprakstīts kāds neticams atklājums par kādām 32 pazemes alām 300km rādiusā. Šīs alas tika atklātas tuvu robežām starp Nevadu un Kaliforniju. Šajās alās tika atrasti senu, dīvaini ģērbtu 2.40m līdz 2.80m garu gigantu mirstīgās atliekas. Tie gulēja atdusā, tērpti jakās un biksēs, kas darinātas no nezināmu dzīvnieku ādām, kas pēc izskata līdzinās aitādām un tie tiek dēvēti par aizvēsturiskajiem kostīmiem. Par tādu pašu apbedījumu vietu tika ziņots 10-15 gadus agrāk. Šīs alas ir izpētījis Dr. Brūss Rassels, kurš atradumus sākotnēji aprakstīja kā kādas cilts apbedījumus, Viņš domā, ka kāda nezināma katastrofa sadzinusi šīs būtnes alās. Šajās alas atradās visi viņu civilizācijas darbarīki, ieskaitot mājsaimniecības piederumus un krāsnis. Tika atrastas arī labi saglabājušās dinozauru, zobenzobu tīģeru, impērijas ziloņu un citas sen izmirušu dzīvnieku mirstīgās atliekas. Šo gigantu arheoloģiskie pierādījumi, fiziski nekad nav parādīti sabiedrībai, tāpēc iespējams, tas ir tikai mīts.
4. Kensingtonas Rūnu Akmens. 1898. gadā kāds zviedru lauksaimnieks Olafs Ohmans , kurš apmetās uz dzīvi Amerikā, apgalvo, ka atklājis lielu akmeni, sava lauka attīrīšanas laikā no kokiem un celmiem. Objekts bija "pieaudzis" pie kāda maza koka saknēm. Fermeris nesaprata ko viņš ir atklājis, tāpēc viņš izraka šo ~100kg smago akmeni un aizveda parādīt ievērojamākajiem Kensingtonas iedzīvotājiem. Kensingtona ir kāds mazs ciemats Minesotā. Kensingtonas Rūnu Akmens ir viscaur sagrebts ar kādu senu rakstības veidu. Tas ir 78cm garš, 40cm plats un 15cm biezs. 9 gadus pēc šī artefakta atklāšanas, kāds profesors no Viskonsīnas Universitātes pasludināja, ka viņš esot atšifrējis šos gravējumus. Viņš konstatēja 30 dažādus simbolus. Teksts nav diez ko gramatiski precīzs un izklausās šādi: "8 barbari un 22 norvēģi izpētes braucienā no Vīnlandes uz rietumiem. Mēs apmesties uz 2 mazas, akmeņainas salas, vienas dienas brauciena attālumā no šī akmeņa. Mēs bijām tur un makšķerēt vienu dienu. Pēc tam, kad mēs atgriezties mājās, 10 vīri sarkani ar asinīm un spīdzināti. Svētā Jaunava Marija mūs izglābt no ļaunuma. Ir 10 vīri no jūras uzraudzīt mūsu kuģi, 14 dienu brauciena attālumā no šīs salas, gads 1362." (Agrāk Skandināvi par Vīnlandi dēvēja Ziemeļameriku.) Pēc tam, kad šis profesors publicēja savus atklājumus, tika veikta masīva izmeklēšana. Ja var ticēt šim tulkojumam, tad Kensingtonas Rūnu Akmens pierāda, ka Skandināviešu jūrasbraucēji sasnieguši Ziemeļamerikas vidu 14.gs, apmēram 130 gadus pirms to izdarīja Kristofors Kolumbs, tātad arī Ziemeļeiropieši viņu ir apsteiguši. Rūnu akmens ir izanalizēts un izpētīts atkārtoti. Lielākā daļa rūnologu un valodnieku apgalvo, ka šis rūnu akmens ir muļķības. Par spīti tam, daudzi cilvēki un zinātnieki vēl joprojām tic tā autentiskumam. Ja leģenda uz akmens ir patiesība, tad tas nozīmē, ka vikingi ir bijuši Centrālminesotā 1362. gadā. Oficiāla šī artefakta atzīšana par autentisku liktu pārrakstīt visu pasaules galveno vēsturi un ģeogrāfiju. Šo akmeni var publiski aplūkot rūnu akmeņu muzejā, Minesotā.
5. Turīnas Līķauts. Turīnas Līķauts ir lina audums, uz kura ir attēlots cilvēka ķermeņa nospiedums, kurš izskatās, ka ir cietis no fiziskām traumām un tiek uzskatīts, ka tas ir saistīts ar Jēzus Kristus krustā sišanu. Uz šīs drānas ir pilna ķermeņa portrets un audums ir 4.4m garš un 1.2m plats. Kopš 1578. gada, līķauts tika ietīts sarkanā zīdā un tas tika turēts sudraba lādē, Svētā Līķauta Kapličā, kas atradās Sv. Jāņa Babtista Katedrālē, Turīnā, Itālijā. Šī artefakta izcelsme un tās attēls ir spraigs temats starp zinātniekiem, vēsturniekiem un pētniekiem. Aizstāvji apgalvo, ka līķauts ir drāna, kurā tika ietīts Jēzus Kristus ķermenis pēc nāvessoda izpildes un ka attēls uz līķauta ir Jēzus Svētās Sejas nospiedums. Vatikāns apgalvo, ka līķauta drāna datējas ar Jēzus krustā sišanu, apmēram 2 tūkstošgades atpakaļ. 1988. gadā, tika veikts mēģinājums noteikt drānas vecumu un relikvijas autentiskumu. Izmeklēšana norādīja, ka drāna esot austa starp 1260. un 1390. gadu mūsu ērā, daudz vēlāk nekā laiks, kad dzīvoja Jēzus. Šie rezultāti ir izraisījuši plašas debates, apstrīdot šo pētījumu rezultātus un nodēvējot tos par neprecīziem. Sākotnēji pati Katoļu Baznīca noraidīja šīs drānas fizisku saistību ar Jēzu. Tikai 1958. gadā Katoļu Baznīca atzina tā saistību ar Jēzus Kristus krustā sišanu. Lai arī atklājās, ka uz līķauta ir atrastas vielas no kurām sastāv asinis, daudzi zinātnieki apgalvo, ka tas ir diezgan neiespējami, ka miris cilvēks var atstāt tik perfektu ķermeņa attēlojumu uz drānas, jo mirušam cilvēkam vairs necirkulē asinis, tās ātri sarec un tās nevar tik labi izplūst pa auduma gabalu, atstājot tik labu mirušā cilvēka attēlu. Kāds fotogrāfs, kas bija pirmais, kurš uzņēma šī līķauta fotoattēlu, vērojot tās diapozitīvus, apgalvoja, ka diapozitīvs izskatoties pēc bildes, bet īstā bilde - kā diapozitīvs. Pastāv teorija, ka tas ir kāda sena mākslinieka mākslas darbs, kurā tik tiešām attēlots Jēzus. Iespējams, ka šis ir vēl viens no Leonardo Da Vinči apbrīnojamajiem mākslas darbiem un iespējams, ka šis nospiedums ir viņa paša sejas un ķermeņa, bet neviens joprojām nespēj atklāt veidu, kā tas tiktu darināts, atstājot tik perfektu nospiedumu. Zinātnieki ir centušies atdarināt cilvēka nospiedumu tādu pašu, kāds tas izskatās uz līķauta - bez panākumiem. Arī mēģinot mākslīgi atdarināt tādu pašu cilvēka attēlojumu, tas nevienam nav pilnībā izdevies. Vēl joprojām turpinās tā pētīšana un tas ir pieejams publiskai apskatei.
6. "Dropu" akmeņi. 1938. gadā tika nosūtīta arheoloģiskā ekspedīcija uz Bian-Kara-Ula kalniem, jeb Ķīnas un Tibetas robežu, lai izpētītu apkārtni. Arheologi kalnu virsotnēs atrada vairākas alu kopas. Alās atradās liels apbedījumu kopums. Alu sienas bija apgleznotas ar cilvēkiem, kuriem bija iegarenas galvas formas un debesu ķermeņiem - sauli, mēnesi, zvaigznēm. Atrokot apbedījumus tie atklāja dīvainas, senlaicīgas radības. Skeleti bija vidēji metra garumā ar palielinātiem galvaskausiem. Pie katra skeleta tika atrasts akmens disks - kopā 716 diski. Kad pienāca laiks atgriezties, ekspedīcija paņēma līdzi tikai dažus desmitus eksemplāru. Diski bija apmēram 30cm diametrā, 1cm-1.5cm biezumā un svēra aptuveni kilogramu. un tiem centrā bija caurums. Šiem objektiem virsū bija uzgravētas spirālveida līnijas, kas veda uz āru no diska centra. Aplūkojot tuvāk atklājās, ka spirāles īstenībā ir līnijā sarakstītas mazas rakstzīmes. Dropu akmeņi tika nosūtīti uz dažādiem zinātnieku pētījumiem un muzejiem. Kāds profesors - seno valodu speciālists no Pekinas apgalvojis, ka spirālveida līnijās grebtās rakstzīmes neatbilst nevienai no civilizācijas valodām. Pēc kāda laika viņš paziņoja, ka ir atšifrējis šos gravējumus un kad viņš gribēja to publiski paziņot, Pekinas Universitāte viņam to aizliedza. Vēlāk gan viņš nāca klajā ar atklājumu un teica, ka šis disks ir 12 000 gadus vecs un ka šajās alās dzīvojušas ārpuszemes radības, kuras sevi dēvējušas par "Dropa". Agrāk šiem akmeņiem neviens nepievērsa īpašu uzmanību. Kad sākās lielāka ažiotāža, pēkšņi šie akmeņi tika izņemti no visiem muzejiem un tie vairs nav publiski aplūkojami.
7. Ragaini cilvēku galvaskausi. Šie dīvainie galvaskausi tika atrasti Pensilvānijā. Precīzs galvaskausu atrašanas laiks nav skaidrs, bet tas tika atrasts pētot kādu apjomīgu kapukalnu 1880jos gados. Tika ziņots, ka kāds cienījams amerikāņu arheologu grupējums atklājis savādus cilvēku kaulus. Skeleti piederēja anatomiski normāliem cilvēkiem. Neskatoties uz garo augumu, vienīgā anomālija bija kaulu izaugumi 5cm attālumā virs katras uzacs, jeb ragi. Šie skeleti tika klasificēti kā giganti, jo to augums pārsniedza 2m. Zinātnieki saka, ka tā nebija pirmā reize, kad Ziemeļamerikā tiktu atrasti ragaini gigantu skeleti. 19.gs. līdzīgi kauli tika atklāti arī Wellsvillā, Ņujorkā un Teksasā. Vienu laiku vēsturē, cilvēki ar ragiem tika attēloti kā valdnieki. Aleksandrs Lielais uz dažām monētām tika attēlots ar ragiem. Mozus laikā ragi bija varas un spēka simbols. Arī daudzas spēcīgas mitoloģiskas būtnes tika attēlotas ar ragiem. Vadoties pēc arhīviem, šie galvaskausi tika nosūtīti uz kādu pētniecisku muzeju Filadelfijā, no kurienes tie it kā tika nozagti un vairāk nav manīti.
8. "Radītāja Karte" 1999. gadā, Krievijā, profesors vārdā A. Čuvirovs, veica ievērojamu arheoloģisko atklājumu. Viņš tika pasaukts uz V. Krainova māju, kurš ziņoja par kādu dīvainu plātni, kuru viņš pļaujot zāli, nejauši atradis savā pagalmā. Profesors nekavējoties devās aplūkot notikuma vietu, jo viņš jau agrāk bija meklējis līdzīgas plātnes, kas minētas dažādos manuskriptos. Plāksne bija tik smaga, ka tas aizņēma veselu nedēļu, lai to izraktu. Šis atklājums tika nodēvēts par "Daškas akmeni" un vēlāk par "Radītāja Karti". Šis artifakts ir apmēram 1.50m augsts, 1.06m plats, 16cm biezs un sver vismaz tonnu. Plāksne tika izpētīta un atklājās, ka tas ir sava veida trīsdimensiju kartes atveidojums kādam Urālu reģionam. Šodienas militārajām vajadzībām tiek izmantotas līdzīgas kartes(protams, ne tik smagas), lai novērtētu pacēlumus un reljefu. "Daškas akmens" satur pamācības būvniecībai, dambjiem, apūdeņošanas sistēmai un spēcīgiem aizsprostiem. Karte satur arī uzrakstus. Sākumā zinātnieki domāja, ka tie ir rakstīti kādā no veco ķīniešu valodām, bet vēlāk atklājās, ka tā ir kāda hieroglifiska zilbju valoda ar nezināmu izcelsmi. Grupa krievu un ķīniešu kartogrāfijas, matemātikas, fizikas, ģeoloģijas, ķīmijas un seno kīniešu valododu speciālisti, izpētīja šo karti un atklāja, ka kartē ir attēlotas upes Urālu reģionā - Belya, Ufimka un Sutolka. Laiks, kad šī karte ir tapusi nav oficiāls, bet datējas ar 100-120miljonu gadu tālu vēsturi, kas varētu pierādīt ļoti senu, augsti attīstītu civilizāciju, jo ir nepārprotams roku darbs un sastāv no speciāla cementa, kurš liets 3 kārtās, ieskaitot balto porcelānu. Ja viņi spēja attēlot karti trīs dimensijās, tad iespējams viņiem bija līdzīgas tehnoloģijas, kā mūsdienās, ar kurām varēja aplūkot šo apgabalu esot gaisā. Nesenie atklājumi liecina, ka šī ir tikai neliela atlūza no daudz lielāka objekta. Zinātnisko pētījumu dēļ, šis akmens nav pieejams publiskai apskatei, bet ir aplūkojams šajās bildēs.
9. Aiudas alumīnija ķīlis. Šis objekts tika atrasts pie pilsētas Auida. kura atrodas Rumānijā. To atrada Mures upes krastos, 1974. gadā. Visbrīnumainākais ir tas, ka šis alumīnija ķīlis atradās gandrīz 11m dziļumā zem smiltīm, līdzās diviem mastodonta kauliem. (Mastodonts ir liels zīdītājs, līdzīgs mamutam, kurš jau sen kā ir izmiris.) Fiziski šis artefakts izskatījās līdzīgs āmura galvai. Šo ķīli pētīja Cluj-Napoca arheoloģijas institūts un tika konstatēts, ka ķīlis sastāv no alumīnija sakausējuma, kuru aptver plāna oksīda kārtiņa. Paša ķīļa sakausējuma pamatā ir 12 dažādi elementi. Šo artefaktu uzskata par diezgan dīvainu, jo alumīniju atklāja tikai 1808. gadā un rūpnieciski sāka ražot tikai 1885. gadā, kura iegūšanai vajadzīgi vismaz 1 000 C. Tā kā tas atradies līdzās mastodonta kauliem, tam vajadzētu būt vismaz 11000 gadus vecam. Vairāki entuziasti apgalvo, ka tas ir pierādījums tam, ka senatnē mūs ir apciemojušas ārpuszemes būtnes. Inženieri apgalvo, ka šis ķīlis varētu būt "pēda" no šasijas kādam kosmoskuģim (skatīt bildē), bet oficiālā versijā zinātnieki apgalvo, ka šis ķīlis ir radies te pat - uz zemes, tikai veids, kā tas izgatavots un mērķis, kam tas ir pielietots vēl joprojām nav noskaidrots.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru